[Nosaukums latīņu valodā] Rhodiola Rosea

[Augu avots] Ķīna

[Specifikācijas] Salidrozīdi: 1–5%

Rosavīns: 3% HPLC

[Izskats] Brūns smalks pulveris

[Izmantotā auga daļa] Sakne

[Daļiņu izmērs] 80 Acs

[Zudumi pēc žāvēšanas] ≤5,0%

[Smagais metāls] ≤10 PPM

[Uzglabāšana] Uzglabāt vēsā un sausā vietā, turēt prom no tiešas gaismas un siltuma.

[Iepakojums] Iepakots papīra mucās un iekšā divos plastmasas maisiņos.

[Kas ir Rhodiola Rosea]

Rhodiola Rosea (pazīstama arī kā Arktiskā sakne vai zelta sakne) ir Crassulaceae dzimtas loceklis, augu dzimta, kuras dzimtene ir Austrumsibīrijas arktiskie reģioni. Rhodiola rosea ir plaši izplatīta arktiskajos un kalnu reģionos visā Eiropā un Āzijā. Tas aug 11 000 līdz 18 000 pēdu augstumā virs jūras līmeņa.

Ir daudzi pētījumi ar dzīvniekiem un mēģenēm, kas liecina, ka rodiolai ir gan stimulējoša, gan nomierinoša iedarbība uz centrālo nervu sistēmu; palielināt fizisko izturību; uzlabo vairogdziedzera, aizkrūts dziedzera un virsnieru darbību; aizsargā nervu sistēmu, sirdi un aknas; un tam piemīt antioksidanta un pretvēža īpašības.

[Funkcija]

1 Imunitātes uzlabošana un novecošanās aizkavēšana;

2 Izturība pret radiāciju un audzējiem;

3 Nervu sistēmas un vielmaiņas regulēšana, efektīva melanholijas sajūtas un garastāvokļa ierobežošana un garīgā stāvokļa veicināšana;

4 Aizsargā sirds un asinsvadu, paplašina koronāro artēriju, novērš koronāro arteriosklerozi un aritmiju.

Stevia ieguvumi un kaitējums.
Gadsimtiem ilgi gvarani indiāņi no tagadējās Brazīlijas un Paragvajas pārtikā izmantoja dažus stēvijas veidus, īpaši Stevia rebaudiana, ko viņi sauca par ka'a he'ê ("saldo zāli") kā saldinātāju mate un citās ārstnieciskajās tējās. , grēmu un citu slimību ārstēšanai. Pēdējā laikā stēvijai kā saldinātājam ir pievērsta jauna uzmanība, jo ir pieaugušas vajadzības pēc diētām ar zemu ogļhidrātu un zemu cukura saturu. Japānā to plaši izmanto kā saldinātāju, bet ASV un Kanādā to izmanto kā pārtikas piedevu. Medicīniskie pētījumi ir arī parādījuši labus rezultātus stēvijas lietošanai aptaukošanās un hipertensijas ārstēšanai.

1931. gadā franču ķīmiķi M. Bridels un R. Lavjeils no stēvijas izdalīja glikozīdus, kas piešķir stēvijai tās saldo garšu. Ekstrakti, ko sauc par steviozīdiem un rebaudiozīdiem, izrādījās 250-300 reižu saldāki par saharozi. Salduma sajūta stēvijai rodas lēnāk nekā parastajam cukuram, bet saglabājas ilgāk. Tomēr īpaši lielā koncentrācijā tai var būt rūgta pēcgarša vai lakricas atlikumi. Stēvija būtiski neietekmē glikozes daudzumu asinīs un šī iemesla dēļ ir indicēta tiem, kas cieš no cukura diabēta un citām ogļhidrātu diētām.

Septiņdesmito gadu sākumā japāņi sāka kultivēt stēviju kā alternatīvu mākslīgajiem saldinātājiem, piemēram, ciklamātam un saharīnam, par kuriem bija aizdomas, ka tie satur kancerogēnas vielas. Kā saldinātājus parasti izmanto auga lapas, to ūdens ekstraktu un izolētos steviozīdus. Stēvijas komerciālā izmantošana Japānā turpinās kopš 1977. gada, un to izmanto pārtikas produktos, bezalkoholiskajos dzērienos un galda formā. 40% no kopējā stēvijas tirgus ir Japānā – vairāk nekā jebkur citur.

Mūsdienās stēviju kultivē un plaši izmanto pārtikas produktos Āzijas austrumos, tostarp Ķīnā (kopš 1984. gada), Korejā, Taivānā, Taizemē un Malaizijā; to var atrast arī Sentkitsā un Nevisā, Dienvidamerikā (Brazīlijā, Paragvajā un Urugvajā), Izraēlā, Ukrainā un Krievijas dienvidos. Ķīna ir lielākā stēvijas ekstrakta – steviosīda – eksportētāja.

1985. gadā tika publicēts zinātnisks pētījums, kurā teikts, ka steviols (rūpnieciskais atvasinātais nosaukums steviozīdiem un rebaudiozīdiem, kas ir divas stēvijas sastāvdaļas) ir mutagēns (tas ir, aģents, kas izraisa mutācijas) un rezultātā kancerogēns. Secinājums izdarīts, pamatojoties uz laboratorijas žurku aknu pētījumu. Tomēr šis pētījums tika kritizēts, pamatojoties uz to, ka procedūra tika veikta tā, lai pat destilēts ūdens varētu izskatīties mutagēns. Turpmākie pētījumi uzrādīja pretrunīgus rezultātus: daži eksperimenti ar dzīvniekiem parādīja ekstrakta toksicitāti un nelabvēlīgu ietekmi, kas identificēja stēviju kā vāju mutagēnu; savukārt citi eksperimenti noteica, ka tas ir drošs produkts. Lai gan nesenajā zinātniskajā darbā ir pārliecinoši secināts, ka stēvija ir droša, ASV pārtikas un zāļu drošības aģentūras (galvenokārt Pārtikas un zāļu pārvalde jeb FDA) ir paudušas bažas par stēvijas toksicitāti, pamatojoties uz galīgu pētījumu rezultātu trūkumu.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2006. gadā veica visaptverošu novērtējumu par jaunākajiem steviosīda un steviola eksperimentāliem pētījumiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem un secināja: “steviozīdi un rebaudiozīdi A nav genotoksiski in vitro un in vivo, steviola un dažu tā oksidatīvo vielu genotoksicitāte. atvasinājumi, kas izteikti laboratorijas apstākļos, netika atklāti dabiskos apstākļos" (ang. "steviosīds un rebaudiozīds A nav genotoksiski in vitro vai in vivo un ka steviola un dažu tā oksidatīvo atvasinājumu genotoksicitāte in vitro nav izteikta in vivo" ) . Ziņojumā arī netika atrasti pierādījumi par kancerogenitāti. Ziņojumā arī teikts: “steviosīds ir parādījis dažus farmakoloģiskās iedarbības pierādījumus pacientiem ar hipertensiju vai 2. tipa cukura diabētu” un norāda, ka turpmākiem pētījumiem būtu jānosaka pareiza vielas deva.

Pamatojoties uz vietni: https://www.neboleem.net/stevija.php

Vairākas iestādes ir apstiprinājušas Stevia nekaitīgumu, tostarp ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), Health Canada un Apvienoto Nāciju Organizācijas/Pasaules Veselības organizācijas Apvienotās pārtikas un lauksaimniecības organizācija Pārtikas ekspertu komiteja Piedevas (JECFA). Uzziniet vairāk vietnē www.steviabenefits.org.