[Nosaukums latīņu valodā] Zingiber Officinalis

[Specifikācija] Gingerols 5,0%

[Izskats] Gaiši dzeltens pulveris

Izmantotā auga daļa: sakne

[Daļiņu izmērs] 80 acs

[Zudumi pēc žāvēšanas] ≤5,0%

[Smagais metāls] ≤10 PPM

[Uzglabāšana] Uzglabāt vēsā un sausā vietā, turēt prom no tiešas gaismas un siltuma.

[Uzglabāšanas laiks] 24 mēneši

[Iepakojums] Iepakots papīra mucās un iekšā divos plastmasas maisiņos.

[Neto svars] 25 kgs uz cilindru

[Kas ir ingvers?]

Ingvers ir augs ar lapu kātiem un dzeltenīgi zaļiem ziediem. Ingvera garšviela nāk no auga saknēm. Ingvera dzimtene ir siltākās Āzijas daļas, piemēram, Ķīna, Japāna un Indija, bet tagad to audzē Dienvidamerikas un Āfrikas daļās. Tagad to audzē arī Tuvajos Austrumos, lai to izmantotu kā zāles un ar pārtiku.

[Kā tas darbojas?]

Ingvers satur ķīmiskas vielas, kas var mazināt sliktu dūšu un iekaisumu. Pētnieki uzskata, ka ķīmiskās vielas galvenokārt darbojas kuņģī un zarnās, bet tās var darboties arī smadzenēs un nervu sistēmā, lai kontrolētu sliktu dūšu.

[Funkcija]

Ingvers ir viena no veselīgākajām (un garšīgākajām) garšvielām uz planētas. Tas ir bagāts ar barības vielām un bioaktīviem savienojumiem, kas sniedz spēcīgu labumu jūsu ķermenim un smadzenēm. Šeit ir sniegti 11 ingvera ieguvumi veselībai, ko apstiprina zinātniskie pētījumi.

1. Ingvers satur Gingerolu — vielu ar iedarbīgām ārstnieciskām īpašībām
2. Ingvers var ārstēt dažādas sliktas dūšas, īpaši rīta slimības
3. Ingvers var mazināt muskuļu sāpes un sāpīgumu
4. Pretiekaisuma iedarbība var palīdzēt ar osteoartrītu
5. Ingvers var krasi pazemināt cukura līmeni asinīs un uzlabot sirds slimību riska faktorus
6. Ingvers var palīdzēt ārstēt hroniskus gremošanas traucējumus
7. Ingvera pulveris var ievērojami samazināt menstruāciju sāpes
8. Ingvers var pazemināt holesterīna līmeni
9. Ingvers satur vielu, kas var palīdzēt novērst vēzi
10. Ingvers var uzlabot smadzeņu darbību un aizsargāt pret Alcheimera slimību
11. Ingvera aktīvā sastāvdaļa var palīdzēt cīnīties ar infekcijām

Stevia rebaudiana ir plaši pazīstama kā Madhu Tulsi. To plaši audzē saldo lapu dēļ. Stēvija un saulespuķes pieder pie asteraceae dzimtas. Saldais garšaugs Stevia kļūst par galveno dabīgā saldinātāja avotu kā cukura aizstājēju. Tas strauji aizstāj ķīmiskos saldinātājus, piemēram, Splenda, Sacharine un Aspartāmu. Auga dzimtene ir Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas tropu un subtropu reģioni. Ir aptuveni 240 Stevia ģints sugas. To plaši audzē tādās valstīs kā Brazīlija, Kolumbija, Paragvaja un Venecuēla. Venecuēlā to izmanto vairāk nekā 1500 gadus. Stēvijas lapas ir 20-25 reizes saldākas par parasto cukuru. Stēvijas Rebaudioside-A ekstrakts ir aptuveni 300-400 reizes saldāks par parasto cukuru. Arī stēvijas saldums bija jūtams ilgu laiku.
Tiek veidots labs stēvijas tirgus gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Tas ir cerību stariņš diabēta pacientam. Tā kā tas ir dabisks saldinātāja avots. To lieto arī aptaukošanās un augsta cukura līmeņa asinīs slimnieku ārstēšanai. Cukura līmenis nepaaugstinās pēc stēvijas kā saldinātāja lietošanas kā parastā cukura aizstājēja. Aizstāšana un pārstādīšana
Turpmākajos gados daži augi dažādu iemeslu dēļ nomirs, šīs spraugas nekavējoties jāaizpilda ar labi attīstītiem stādiem. Atkarībā no augsnes veida un apsaimniekošanas produktivitāte samazināsies pēc 5 gadiem, un to vajadzētu aizstāt ar jaunu stādījumu.
Pendžaba, Harjana, Madhja Pardeša, Tamilnādu…

Kas ir BIOPOLIMERS? Ko nozīmē BIOPOLIMERS? BIOPOLImēra nozīme – BIOPOLIMERS izruna – BIOPOLIMERS definīcija – BIOPOLIMERS skaidrojums – Kā izrunāt BIOPOLImēru?

Avots: Wikipedia.org raksts, pielāgots saskaņā ar https://creativecommons.org/licenses/by-sa/3.0/ licenci.

Biopolimēri ir polimēri, ko ražo dzīvi organismi; citiem vārdiem sakot, tās ir polimēru biomolekulas. Tā kā biopolimēri ir polimēri, tie satur monomēru vienības, kas ir kovalenti saistītas, veidojot lielākas struktūras. Ir trīs galvenās biopolimēru klases, kas klasificētas pēc izmantotajām monomēru vienībām un izveidotā biopolimēra struktūras: polinukleotīdi (RNS un DNS), kas ir garie polimēri, kas sastāv no 13 vai vairāk nukleotīdu monomēriem; polipeptīdi, kas ir īsi aminoskābju polimēri; un polisaharīdi, kas bieži ir lineāri savienotas polimēru ogļhidrātu struktūras.

Celuloze ir visizplatītākais organiskais savienojums un biopolimērs uz Zemes. Apmēram 33 procenti no visām augu sastāvdaļām ir celuloze. Kokvilnas celulozes saturs ir 90 procenti, koksnei 50 procenti.

Būtisku atšķirību starp biopolimēriem un sintētiskajiem polimēriem var atrast to struktūrās. Visi polimēri ir izgatavoti no atkārtotām vienībām, ko sauc par monomēriem. Biopolimēriem bieži ir skaidri noteikta struktūra, lai gan tā nav noteicošā īpašība (piemērs: lignoceluloze): precīzu ķīmisko sastāvu un secību, kādā šīs vienības ir sakārtotas, proteīnu gadījumā sauc par primāro struktūru. Daudzi biopolimēri spontāni salokās raksturīgās kompaktās formās (sk. arī “olbaltumvielu locīšana”, kā arī sekundārā struktūra un terciārā struktūra), kas nosaka to bioloģiskās funkcijas un ir sarežģīti atkarīgas no to primārajām struktūrām. Strukturālā bioloģija ir biopolimēru strukturālo īpašību izpēte. Turpretim lielākajai daļai sintētisko polimēru ir daudz vienkāršākas un nejaušākas (vai stohastiskākas) struktūras. Šis fakts noved pie molekulmasas sadalījuma, kas trūkst biopolimēros. Faktiski, tā kā lielākajā daļā in vivo sistēmu to sintēzi kontrolē uz šablonu vērsts process, visi noteikta veida biopolimēri (teiksim, viens specifisks proteīns) visi ir līdzīgi: tie visi satur līdzīgas monomēru sekvences un skaitu, un tādējādi visiem ir vienāda masa. Šo parādību sauc par monodispersitāti pretstatā polidispersitātei, kas sastopama sintētiskos polimēros. Tā rezultātā biopolimēru polidispersitātes indekss ir 1.

Polipeptīda konvencija ir uzskaitīt tā sastāvā esošās aminoskābju atliekas, kā tās rodas no aminogala līdz karbonskābes galam. Aminoskābju atlikumi vienmēr ir savienoti ar peptīdu saitēm. Lai gan olbaltumvielas sarunvalodā lieto, lai apzīmētu jebkuru polipeptīdu, tas attiecas uz lielākām vai pilnībā funkcionālām formām un var sastāvēt no vairākām polipeptīdu ķēdēm, kā arī atsevišķām ķēdēm. Olbaltumvielas var arī modificēt, iekļaujot nepeptīdu komponentus, piemēram, saharīdu ķēdes un lipīdus.

Nukleīnskābju secības noteikums ir uzskaitīt nukleotīdus, kā tie rodas no polimēra ķēdes 5′ gala līdz 3′ galam, kur 5′ un 3′ norāda uz oglekļa atomu numerāciju ap ribozes gredzenu, kas piedalās veidošanā. ķēdes fosfātu diestera saites. Šādu secību sauc par biopolimēra primāro struktūru.

Biopolimēri uz cukura bāzes bieži vien ir sarežģīti attiecībā uz konvencionāliem principiem. Cukura polimēri var būt lineāri vai sazaroti, un parasti tie ir savienoti ar glikozīdu saitēm. Precīzs savienojuma izvietojums var atšķirties, un svarīga ir arī savienojošo funkcionālo grupu orientācija, kā rezultātā veidojas β- un ß-glikozīdiskās saites ar numerāciju, kas nosaka savienojošo oglekļa atrašanās vietu gredzenā. Turklāt daudzas saharīdu vienības var tikt pakļautas dažādām ķīmiskām modifikācijām, piemēram, aminēšanai, un var pat veidot citu molekulu daļas, piemēram, glikoproteīnus.